Interesanti, kā tumsā divi cilvēki instinktīvi atrod otra lūpas…
*someone
Dažreiz pat viens nenozīmīgs vārds kādam var nozīmēt daudz vairāk, nekā paredzēts.. Tas var sagādāt gan neizmērojamu kvantitāti patīkamu sajūtu un emociju, kā arī sagādāt vairākas depresīvu pārdomu pilnas dienas..
Kā lai iemācās aizmirst to, kas pagātnē noticis un ignorēt to, kas mūs sagaida šobrīd? Dažreiz šķiet,ka visvieglāk būtu radīt īssavienojumu un izdzēst visu, pilnīgi visu – sākt visu no jauna.. Bet sapņot var mūžīgi, bet diemžēl tie nekad nepiepildās..
Nedēļas paiet viena pēc otras, bet katra nākamā diena grimst aizvien dziļāk dubļos. Zināms,ka nekad nenotiek tā kā mēs vēlamies un tik izmisīgi ceram, bet vai tiešām ikdienai būtu jākļūst par tik biedējošo murgu īstenošanos ? Vai tiešām, pat tad, kad ir sajūta ka krīti, cerībai uz “mīkstu” piezemēšanos būtu jāzūd?
Nekad neticēt un neuzticēties nevienam, ieskaitot sevi, šķiet vienīgais risinājums, kas ,iespējams, nespētu novest pie kārtējās vilšanās, kas nu jau ir dziļi iesakņojusies ikdienas rutīnā.. Jo vairāk mēģinu to saprast , izspriest kā no šī melnā cauruma izkļūt – jo dziļāk nākas grimt, liekot visam, kas vēl nesen šķita tik gaišs un pozitīvi neaptverams, kļūt par liānu, kas mežonīga spēka pārpilna, apvijusies ap kaklu un smacējot gremdē dziļāk tumšajos,depresīvajos ūdeņos..
Varbūt es tā arī neesmu iemācījusies dzīvot un izpatikt cilvēkiem, kurus mīlu, varbūt tiešām tas nav lemts.. Ikreiz kā esmu “es pati” – nevienam nav labi, ikreiz kā daru, to, kas man lūgts , vai to, kas itkā būtu paredzēts, lai izdabātu – tik un tā redz tikai šo melno, neaptēsto monstru, kas nekad nekļūš ne tuvu tik laba, lai kāds paciestu…
Cik nu piektdiena 
Tātad tā.. No rīta pamodos un tad es atkal pamodos.. un atkal.. tad vēlreiz, beigu beigās ap plkst. 07:30 tomēr izlīdu no gultas. Interesanti, jo skolā vajadzēja ierasties tikai 12:45, vai nav fantastiski apzināties,ka beidzot vari ilgāk pagulēt, bet tomēr to nedari, neskatoties uz to,ka nespēj piecelt pakaļu no gultas, pat tad kad jāceļās 08:00, bet brīvdienās, vienkārši nespēj pagulēt? iiiihhhh…
Tātad turpinājums, dodos uz skolu. Protams tāpat ierados daudz par agru tāpēc devos apmierināt savu nerimstošo vēlmi ievilkt tik nepieciešamo gaisu plaušās. Viss jau būtu zbis, ja neskaita, ka tik sen gaidītā saule nodara sāpes manai ādai, jo , redziet, es vakar biju izdomājusi pasauļoties - tā nu es atgūlos un .. protams,ka atslēdzos! Whaahahaha.. nu pamodos pēc pusotras stundas un konstatēju, ka jāgriežās cept otru pusi.. ticiet vai nē, bet es atkal parubijos.. nu rezultātā tik patīkamā nodarbe pie skolas vairs nešķita tik patīkama. Viss pasākums bija samērā garlaicīgs, bet bija arī par ko pasmieties. Pēc skolas devos uz centru – ar kājām.. ar augstpapēžu kurpēm (apt. 40 minūtes ko iet). Ienīstu to vīrieti,kurš izgudroja šādu sieviešu masveidu iznīcinātāju kā augstpapēžu kurpes.. idiotas lol! Protams,ka karstumā bija izvārījies arī kārtējais luksafors – tāpēc ceļa policisti šajā žarā mira krustojuma vidū, mahājoties ar savu zizli kā harijs poters filmā neiekļautajos kadros
nelielam ieskatam ->
Ik nakti jaušu sapņos savos
Kā apskāvienos tavos lavos,
Lūk -jūtas,kuras sirdī diedz,
Jel, roku savu pretī sniedz -
Un labu darbu beidzot veic,
Caur brūcēm svaigus vārdus teic!
Ak, skūpsto šo vienu pieņem ,
tas no manas sirds..
Kad ,meklējot Tevi, tumsā satinos
Kā pēc ļauna murga attapos
Pieķerot sevi pie domas “Kur esi?”;” Kā atrast?”, bet -
Mazliet pietrūkst lai Tevi ieraudzītu,
Par daudz lūgt lai neapmaldītos…
Pēc kritiena tverot pēc balsta,
Kurš bezrūpīgi pazudis,
Slēpjoties no manis un manām šaubām, bet -
Mazliet pietrūkst lai sataustītu,
Par daudz lūgt lai sajustu…
Ikreiz kad raugos Tevī
Kliedējot visas domas,
Kas reiz dvēseli mocījušas, bet -
Mazliet pietrūkst lai atļautos čukstēt,
Par daudz lūgt lai sadzirdētu…
Esot Tavā klātbūtnē
Kā uz balta mākoņa malas,
Sajūtos kā svētlaimīgs eņģelītis, bet -
Mazliet pietrūkst lai pasmaidītu,
Par daudz lūgt lai būtu laimīga…
Mans pavasaris ir mīlestība -
Tā liek atmosties visam,
mana vasara ir viņa pieskārieni -
Tā sasilda un aizrauj..
Mans rudens ir viņa skūpsti -
Tas dāvā viskrāsaināko sajūtu buķeti,
Mana ziema ir brīži bez viņa -
Kad salst un ir tumšs..
